Formālais ceļojuma iemesls – piedalīšanās slavenajā Phenjanas maratonā. Bet protams, īstais iemesls – redzēt, kā tad tur viss patiesībā ir.
Man patīk savām acīm redzēt vietas, kur cilvēki dzīvo citādāk. Tas dod iespēju salīdzināt, novērtēt un arī paskatīties uz sevi no malas. Neviens no mums nav tik viszinošs, lai spriestu par to, kā dzīvot ir “pareizi” un kā – “nepareizi”
Grupā bijām desmit cilvēki, visiem lielāka vai mazāka ceļojumu pieredze. Nebija šeit čīkstuļu, kas pieprasa katru nakti viesnīcu, dušu un baltus palagus. Tomēr kad vilciens lēni ripo pāri tiltam, mūsu skaļās grupas balsis pieklust. Reizē bailīgi un zinātkāri raugamies ārā pa vilciena logu, tveram pirmos iespaidus. Visa bravūra paliek Ķīnas krastā. Neviens nezina, kā uzvesties, ko drīkst darīt, ko nē. Esam vairākkārtīgi instruēti, kas Ziemeļkorejā ir atļauts, ko nedrīkst, tomēr iekšēji visi laikam gatavi sadzirdēt skaļu komandu nesaprotamā valodā vai mājienu ar automāta stobru.
Aiz vilciena loga pirmie robežas posteņi, karavīri. Pēc brīža pirmā pārsēšanās stacija. Vagonā iekāpj daudzi uniformās tērpti cilvēki. Dokumentu pārbaude, muita. Morāli esam gatavi, ka tūlīt mūs nostādīs ierindā un būs jāsoļo kurp liks, ka mūsu somas izkratīs uz grīdas un pārbaudīs visus sīkumus. Esam pat instruēti par to, lai mūsu telefonos neatrastos “nepiedienīga” un ideoloģijai neatbilstoša informācija, fotogrāfijas vai jeb kas cits, kas mestu ēnu uz Ziemeļkorejas iekārtu.
Pirmais šoks – nekā tāda. Dokumentu pārbaude tāda pati, kā uz citām robežām, viss ļoti korekti un
profesionāli. Muitas pārbaude – es pat teiktu – virspusēja. Palūdz uzrakstīt kādas firmas mobilais telefons kam ir (novērojam, ka pozitīvas emocijas izraisa Huaway markas telefonu īpašnieki), pavaicā, cik kam fotoaparāti un videokameras. Pat manas deklarācijā norādītās trīs kameras (Sony un divas Gopro) nekādas emocijas neizraisa. Ja ir – tātad vajag. Par somām interese minimāla, varētu mierīgi ievest gan dronu, kas šobrīd palicis Ķīnas viesnīcā, gan kaudzi ar ieročiem un granātām! Pēc pārbaudes mūs palūdz izkāpt no vagona un aizved uz atsevišķu uzgaidāmo zāli. Mūs pieskata kāda uniformēta dāma, toties pēc brīža varam iegādāties Ziemeļkorejas alu.
Pēc apmēram stundas mums ļauj sakāpt atpakaļ vilcienā un turpinam ceļu tālāk uz Phenjanu, kur nonākam vēlu vakarā, kad jau sāk krēslot. Pa ceļam kāri tveram pirmos iespaidus, filmējam un fotogrāfējam caur vilciena logiem. Garām slīd pelēkas, vienmuļas lauku ainavas, ko vietām izdaiļo sarkani plakāti, karogi un vadoņu bildes. Kopumā gan skats diezgan nabadzīgs, retā lauksaimniecības tehnika atsauc atmiņā PSRS pēckara kolhozus.
Phenjanas stacijā mūs sagaida divi gidi – simpātiskā Una (vārds patiesībā bija garāks un “korejiskāks”, bet to uzreiz vienojamies saīsināt) un viņas kolēģis – mazliet vecāks vīrietis. Esam instruēti, ka visu laiku jābūt kopā, bez gidiem pārvietošanās nav atļauta. Iekāpjam autobusā un dodamies uz viesnīcu. Viesnīca izrādās samērā augsta līmeņa, viss marmorā, pēc skata – droši uz četrām zvaigznēm. Vairāki suvenīru veikali, kurā tirgo pavisam normālus lokālos suvenīrus (tiesa gan – cenas kā Eiropā).
Dodamies vakariņās. “Zviedru galds”, ēdieni gan nedaudz specifiski, bet viss samērā labā kvalitātē, apkalpošana teicama. Mani pārsteidz pufīgas “bulkas”, kas tiek iztulkotas kā “steamed bred”.
Nākamais rīts, mūsu “Lielā diena” ! Phenjanas maratons !
No agra rīta sēžamies autobusā un dodamies uz centrālo stadionu. Apkārt tūkstošiem ārzemnieku. Mūsu komanda savos sarkanajos tērpos spoži izceļas pārējo vidū. Deivids noorganizē turpat stadiona priekšā iesildīšanās treniņu, kas izpelnās žurnālistu, it īpaši - Singapūras TV uzmanību – tiekam filmēti un intervēti. Ieejam stadionā, noklausamies kaut kāda ministra uzrunu. Tribīnēs vairāki desmiti tūkstošu skatītāju, kas mūs uzmundrina. Gaisā lidinās drons kas to visu filmē – oho ! Kāpēc ne manējais ???????
Pēc svinīgās uzrunas sastājamies pa skrējēju grupām (esmu pieteicies 10 km) – un – aiziet ! Maratons būs pa Phenjanas galvenajām ielām, kur izlikta trase. Gar malām daudz skatītāju un ik pa 50 metriem – zaldāts. Tiesa gan – atkal bez automāta! Laikam vienkārši kārtībai. Cilvēki gar malām smaida, māj ar rokām, uzmundrina mūs. Saprotams, ka uz rekordu nepretendēju, neesmu ne līderos, ne lūzeros – turos apmēram vienu ceturdaļu no beigām.Sauklis – kā olimpiādē – Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir piedalīties ! Turklāt rodas iespaids, ka līderos atlasīti labi sagatavojušies vietējie skrējēji.
Noskrienu savus desmit kilometrus, finišēju stadionā. Tribīnes gavilē! Kopumā organizācija normāla (nu par tādu dalības maksu varēja būt arī labāka).
Pēc apbalvošanas mūs aizved pusdienās uz diezgan normālu restorānu, pēc tam – akvaparks. Akvaparks apmēram mūsējā “Līvu akvaparka”izmērā, varbūt nedaudz mazāks. Ieeja – 10 eur (priekš mums, vietējiem noteikti pavisam citi cipari). Par šo naudu katrs saņem groziņu, kurā iekšā dvielis, peldbikses / peldkostīms (sieviešu peldkostīmi gan mums izraisa smieklu lēkmi), peldcepurīte, šampūns. Viss kā pie cilvēkiem - Akvaparks pilns ar bērniem. Neticās, ka tas būtu tikai kaut kādiem īpaši priviliģētajiem.
Jā, vēl – par pilsētu – Ielas plašas, pilsēta jauna, centrā daudz modernu ēku. Lielākā daļa no tām – spriežot pēc arhitektūras – dzīvojamās, bet redzamas arī vairākas sabiedriskās ēkas. Asfalts un ielu stāvoklis ne ar ko īpašu neizceļās. Nu varētu ūt labāks, bet arī Rīgā ne visur tāds ir. Automašīnu ļoti maz, ielas šķiet patukšas. Sabiedriskais transports pavecs, brīžam asociācijas ar mūsu 80tajiem gadiem. Veci trolejbusi, vecie čehu tramvaji, kas kādreiz bija arī Rīgā. Braucot garām redzam pārpildītu sabiedrisko transportu, rindas pieturās. Vieglo automašīnu maz, pamatā dominē krievu, kīniešu un japāņu auto. Kā noskaidrojam – lielākā daļa no tām ir valsts automašīnas (pēc numurzīmes krāsas var noteikt tās piederību). Smalkākā automašīna ar “privāto” numurzīmi – pajauns B-klases mercedess. Uz jautājumu, kas ar to brauc un cik tāds maksā, gide sastostās. Vakarpusē pārsteidz tas, ka ļoti maz kur logos redzama gaisma, pilsēta patumša. Gide skaidro, ka liela daļa cilvēku vēl esot darbā, bet pārāk ticami tas neizklausās.
Vakars noslēdzas restorānā, kur mūs izklaidē meiteņu ansamblis. Mūziku nodrošina četras meitenes ar vijoli, basģitāru, taustiņiem un bungām, bet vēl četras meitenes dzied kaut ko tādu, kas varētu būt nosaucams par vietējo popmūziku. Vai nu viņas uz katru dziesmu maina tērpus, vai arī viņu tur ir vairāki “komplekti”- neizdodas piefiksēt. Bet viņas aktīvi cenšās iesaistīt arī mūs savā priekšnesumā. Pa to laiku vietējā televīzija rāda reportāžu par šodienas maratonu, bet mēs saņemam piemiņas medaļas.
Atgriežoties viesnīcā, neliela ballīte. Gidi dzīvo tajā pašā viesnīcā kur mēs (laikam lai neizlaistu mūs no acīm ) Ballītē viņi ņem aktīvu dalību. Gide izvēlas Teuilla sunrise (neslikta izvēle Ziemeļkorejā !), savukārt gids sajūsmināts par elektroniskajām cigaretēm. Vairākas reizes to aizņemās, lai aizietu pie citiem gidiem “pazīmēties”. Mums tagad ir skaidrs – ja kāds vēlas šurp vest kontrabandu – jāved elektroniskās cigaretes – noiets garantēts ! Arī manis atvestās “Camel”paciņas tiek ar pateicību pieņemtas. Smēķēt šeit esot stilīgi un ekskluzīvi …
Mums gribās izjust īsto Ziemeļkorejas garšu – gribam rīt apmeklēt slaveno “Kimu” pieminekli. Kā par pārsteigumu – gidu reakcija diezgan piesardzīga. Izskatās, ka tas nav programmā paredzēts un viņi baidās, vai mēs pratīsim tur “pieklājīgi uzvesties”. Pārliecinam, ka viss būs kārtībā. Gidi tusē kopā ar mums līdz vēlai naktij un skeptiski izsakās par to ka nākamo dienu esam gatavi sākt 7:00 ar ekskursiju uz monumentu. Savukārt pēc dažām glāzītēm Una “atklājas” arī provokatīvākiem jautājumiem. Tai skaitā arī par iespēju izbraukt no Ziemeļkorejas. Izrādās, uz “draudzīgajām valstīm” (Ķīna, Krievija) – tas viņiem esot visnotaļ reāli. Savukārt Una ļoti “neuzkrītoši” izstāsta, kādas iespējas ir Ziemeļkorejas sievietei apprecēties ar ārzemnieku – potenciālajam līgavainim tik jādodas uz Ziemeļkorejas vēstniecību un jāuzrakasta pieteikums, pēc tam atļauja izbraukt tikšot dota. Bez tam vairākas reizes, ļoti “neuzkrītoši” viņa izstāsta, kā iztēlojas savu nākamo ģimenes dzīvi (viņa ir neprecējusies), ka būšot laba sieva, saimniekošot pa māju un audzināšot divus bērnus.
Kad nākamajā rītā visi esam viesnĪcas vestibilā 7:00, gidi ir patiesi pārsteigti. Tiesa gan – paši nav labākajā izskatā!
Dodamies uz abu Kimu monumentu. Vēlreiz tiekam noinstruēti, ka tā ir svētvieta, ka tur jāuzvedas pieklājīgi, klusi un cieņpilni. Pie monumenta iegādājamies padārgu puķu pušķi par 15 eur un dodamies pie milzīgajām vara statujām.
Te laikam nepieciešams neliels ieskats Ziemeļkorejas vēsturē. Līdz Otrajam Pasaules karam Korejas pussalu bija okupējusi Japāna. Kim Ir Sens vadīja pretošanās cīņu japāņu okupācijai, sācis to kā vienkāršs karavīrs un beidzis jau kā ģenerālis. Kad beidzās Otrais Pasaules karš, Korejas pussala tika sadalīta līdzīgi kā Vācija – Ziemeļkoreja palika PSRS kontroles zonā, bet Dienvidkoreja – Sabiedroto kontroles zonā. Sākoties Korejas karam, Kim Ir Sens vadīja cīņu par apvienošanos un viņa vadībā Ziemeļkorejai nācās cīnīties ar amerikāņu un angļu atbalstīto Dienvidkoreju. Ja neskaita nelielu PSRS un Ķīnas atbalstu, Ziemeļkorejai nebija sabiedroto, nācās balstīties tikai pašiem uz saviem spēkiem. No tā arī vadošās partijas ideoloģija – “chuhe”, kas nozīmē “paļauties pašiem uz sevi”. Atšķirībā no Latvijas, kur totalitārisms tika “importēts”no ārpuses, Ziemeļkorejas pirmo vadoni es drīzāk pielīdzinātu mūsu Ulmanim, nevis Staļinam. Tikai viņējais pats personīgi piedalījās pretošanās kustībā, atšķirībā no mūsējā …
Zinot šos faktus, nebūtu pareizi Kim Ir Senu saukt par diktatoru un pārmest viņam personības kultu. Šķiet, ka ziemeļkorejieši viņu patiesi mīl un ciena kā savas tautas varoni. Tāpēc arī mums vairtākkārt tika uzsvērts, ka šī ir svētvieta. Vēl par plaši izplatīto mītu, ka Ziemeļkorejā valda personības kults un diktatūra – mēs nevienā vietā neredzējām patreizējā vadoņa Kim Čen Ina attēlus. Es vēl labi atceros savu bērnību, kad Rīgā uz visām ielām greznojās tobrīd vēl dzīvā Brežņeva attēli. Ziemeļkorejā redzēsiet tikai divu, nu jau mirušo vadoņu figūras vai attēlus. Un ja Padomju Savienībā bija iespējams uz katra stūra iegādāties Ļeņina un visu pēcāko vadoņu attēlus, krūštēlus un simboliku, tad šeit nekur tādus pārdošanā neredzam. Biju klusībā cerējis pārvest kaut ko tādu mājās kā suvenīru, bet – nav ! Jā, dažiem vietējiem redzam pie krūtīm piespraustas nozīmītes ar pirmo divu vadoņu attēliem, bet suvenīru veikalos tādas nav, ir tikai nelielas nozīmītes ar Ziemeļkorejas karodziņu.
Statuju apkārtnē noskaņa svinīga. Fonā klusi skan mūzika, brīdi pa brīdim pie monumenta dodas cilvēku grupiņas. Piemineklis izvietots pakalnā tā, ka to visu laiku apspīd saule. Abās pusēs “divu Kimu” statujām izvietotas akmens skulptūru grupas, kas simbolizē cīņu pret okupantiem. Visa grupa nostājamies kā mācīts – ierindā, bet Valdis dodas pie monumenta nolikt ziedus. Kompozīciju tikai nedaudz bojā otrā rokā nestais kāts ar Insta360!
Pēc ziedu nolikšanas varam pafotogrāfēties pie pieminekļa. Iepriekš esam saņēmuši arī “instrukcijas”, kā jāfotogrāfē monuments – kadrā esot jābūt redzamam visam piemineklim, nedrīks daļu “nogriezt”. Vēl par fotogrāfēšanu – pretēji izplatītajam mītam, būtisku ierobežojumu nav, nedrīkst fotogrāfēt tikai militārpersonas (bet tas tā ir daudzās valstīs), kā arī nepabeigtus celtniecības objektus. Kā arī dažus objektus – piemēram vienā brīdī man aizrāda, lai nefotogrāfējot aizsardzības ministriju. Un vēl nedrīkstēja fotogrāfēt Kara muzeja iekšpusē. Dīvaini, ka pāris vietās redzējām arī tiešām augstvērtīgi izpildītus Kim Ir Sena portretus – arī to nedrīkstot fotogrāfēt. Kaut gan to izpildījums mūs tiešām pārsteidza.
Pēc monumenta apmeklējuma mūsu ceļš ved tālāk uz gslveno bibliotēku. Tā izvietota milzīgā ēkā, kas kalpo arī kā mācību iestāde – iekšā daudzas auditorijas, kur studenti apgūst zināšanas. Populāri esot apgūt zināšanas paralēli darbam, lai pilnveidotu savas prasmes. Topā – IT specialitātes un valodas. Bibliotēkas darbiniece lepni paziņo, cik daudz bibliotēkā esot grāmatu gandrīz visas pasaules valodās. Nu ko – pārbaudīsim – Lūdzu atnesiet mums kaut ko latviešu valodā ! Šis uzdevums tomēr izrādās par sarežģītu – divos mēģinājumos izdodas sameklēt tikai grāmatas lietuviešu valodā. Toties audiobibliotēkā mums dod noklausīties kaseti ar “Pūt vējiņi !”un “Es karā aiziedams”.
Pēc bibliotēkas seko pastaiga pa pilsētu, gar krastu. Vēlāk apmeklējam Partijas dibināšanas monument un uzbraucam augstajā tornī, no kura paveras skats uz visu pilsētu. Jāatzīst, ka pilsēta izskatās sakopta un pat skaista, tomēr …. No skatu torņa redzams, ka gabaliņu tālāk no centra modernā apbūve beidzas un tās vietā nāk daudz pieticīgākas ēkas. Tālāk ar autobusu nokļūstam pie monumenta. Te nu mēs pirmo reizi varam vērot eksotiskus skatus – ap 150 sievietēm sarkanās jakās patriotiskas mūzikas pavadījumā vicinot sarkanus karogus gatavojas kādam lielam publiskam šovam – tiek iestudēts … pat nezinu kā lai to nosauc – varbūt tā ir deja ? Gide paskaidro, ka tās esot mājsaimnieces un šis esot viņu vaļasprieks. Ja nebūtu kaut ko līdzīgu redzējis otrpus robežai, Ķīnā – tad diez vai ticētu, bet tagad…
Tālāk seko pusdienas kādā restorānā. Secinām, ka aukstā stikla nūdeļu zupa garšo daudz labāsk, kā izskatās. It sevišķi ja klāt pienāk korejiešu meitene un pareizi nodemonstrē, kā tā jāsagatavo un jāēd. Kad esam iestiprinājušies, dodamies iepazīt vietējo metro. Tās pāris stacijas, ko redzam, ir izdaiļotas ar patriotiskiem sienu zīmējumiem, kaut gan kopējais izskats visai viduvējs. Vagoni un pārējais aprīkojums – apmēram kā 80tajos gados Maskavā. Tiesa gan – šis esot dziļākais metro pasaulē (vismaz korejieši tā uzskata) – un droši vien jau arī tam ir savs mērķis – kara gadījumā metro var kalpot kā patvertne.
Kad esam nobraukuši divas pieturas ar metro, virspusē mūs sagaida mūsu autobuss, kas nogādā mūs Kara muzejā. Šeit jau gan stingrāk – pārbaude ar metāldetektoru un instrukcija – āra ekspozīciju fotogrāfēt drīkst, bet muzeja iekšpusē ta sir aizliegts. Mūsu gide ir neliela auguma korejiete virsnieka uniform, kas tīri labi runā krieviski. Šis muzejs veltīts 1950-1952 gada Korejas karam. Apskate sākas ar amerikāņiem atņemto trofejas ieroču ekspozīciju – izstādīti vairāki desmiti tanku, automašīnu, lidmašīnu. Gides stāstījums visnotaļ patriotisks, viņas stāstītajā bieži skan frāzes “amerikāņu agresori”, “imperiālisti” un tamlīdzīga retorika. Mums tiek demonstrēti arī daudzi pārtvertie amerikāņu izlūkošanas tehnikas paraugi – helikopteri, izlūklidmašīnas u.c., kas esot pārtverti un notriekti jau pēc oficiālajām kara beigām. Āra ekspozīcijas “nagla” – sagūstītais amerikāņu izlūkkuģis “Pueblo”, kas gadā pārtvērts Ziemeļkorejas ūdeņos. Varam izstaigāt upes krastā pietauvoto kuģi un pārliecināties, ka tas pieblīvēts ar elektronisko aparatūru un bruņots vairākiem lielkalibra ložmetējiem. Kuģa apkalpe pēc ilgstošām sarunām un ASV atvaimnošanās atgriezusies dzimtenē, bet pats kuģis palicis kā trofeja Ziemeļkorejā.
Dodamies iekšā milzīgajā muzeja ēkā, kas pārsteidz ar saviem izmēriem un augsta līmeņa noformējumu. Mums demonstrē ļoti dabīgi izveidotas ekspozīcijas, kurās parādītas karavīru cīņas, sagūstītie amerikāņu karavīri, viņu zvērības pret civiliedzīvotājiem. Gides stāstītajā gan atkal padaudz retorikas – piemēram “Kad mūsu vadonis nolēma, mēs stratēģiski atkāpāmies no Seulas” … bet viņas stāstītais motive vēlāk pastudēt šīs vēstures lappuses padziļināti no neatkarīgiem avotiem. Ekspozīcijas beigas – milzīga apaļa zāle, kura centrā apsēdušies skatītāji, bet pats kupols lēni rotē, demonstrējot mākslinieciski augstvērtīgu kara lauka ainu.
No muzeja tiekam izvadīti steigā, jo esam šovakar iepklānojuši vēl dažus pasākumus – pirmais no tiem būs cirka apmeklējums. Tā programmā vairāki diezgan augsta līmeņa akrobātikas priekšnesumi, kā arī dresēti suņi. Kopumā mūsu iespaids diezgan pozitīvs.
Mūsu vēlme ķert eksotiskas emocijas ir grūti apmierināma, tāpēc esam uzprasījušies gidiem uz vēl vienu objektu – pēc cirka dodamies uz šautuvi. Šķiet – kur tad vēl pašaudīties, ja ne vienā no pasaules militarizētākajām valstīm ? Šautuves komplekss pārsteidz ar saviem izmēriem un augsto tehnisko aprīkojumu. Visur kompjūteri, mērķi redzami videoekrānos, viss modernām prasībām atbilstoši. Latvijā tāda līmeņa šautuvi es nezinu. Tiesa gan – es esmu nedaudz vīlies ieroču sortimentā, jo sākotnēji mums tika solīta iespēja izmēģināt roku ar nopietniem automātiskajiem ieročiem, bet beigās izrādījās, ka pieejamas ir tikai dažas arhaiskas mazkalibra pistoles un mazkalibra šautenes ar dažādiem tēmekļiem. Bet lielākais šoks un pārsteigums mūs gaida otrā kompleksa ēkā … šeit par 1 USD piedāvā izšaut pa mērķiem, bet par 5 USD – pa dzīvām vistām … kuras attiecīgjā distance novietotas gaida savu likteni mierīgi knābājot graudus … arī to rāda kompjuterizētā mērķu sistēma…
Vakars noslēdzas restorānā, kur mūsu priekšā uz galda tiek gatavots pīles barbekjū. Diemžēl šis ir mūsu pēdējais vakars Ziemeļkorejā un nākamajā rītā gidi mūs pavada uz staciju.
Raksta autors: Mārtiņš Šaiters
